Pārdomāsim

http://www.mieramtuvu.lv/index.php

Vērts ieskatīties Priesteru Semināra 'resursos'! 
http://www.catholic.lv/seminars/resursi.html

Advents Dieva Vārda gaismā

Adventa laiks ir sagatavošanās Pestītāja atnākšanai. Viņa uzņemšana notiek cilvēka sirdī, kuru attiecīgi sagatavot ir galvenās mūsu rūpes, gaidot Kunga Piedzimšanas svētkus. "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu"(Jņ 14, 23), saka Kristus.
Dievs nenāk kā viesis uz īsu brīdi, bet gan kā savējais, saskatot mīlošā sirdī sev pastāvīgu "mājvietu". Daudzu ticīgo sirdīs Viņš jau sen ir pastāvīgs iemītnieks, taču ir ļoti delikāts jautājums, cik lielu vietu Viņam katrs atvēl?
No vienas puses Dievs, kā šķiet, ir ļoti pieticīgs, jo Viņš ļoti augstu vērtē cilvēka iekšējo brīvību, kā to jūtam praksē ik brīdi. Dievs neaizņems cilvēka sirdī ne vismazāko vietu pret viņa gribu, kaut gan Dievam "pieder visa vara debesīs un virs zemes", (Mt 28, 18) un bez Dieva ziņas "neviens mats no jūsu galvas nepazudīs"(Lk 21, 18).
No otras puses, ja kas Dievu mīl, Dievs vēlas, lai tas notiktu "no visas sirds un no visas dvēseles"(Mt 22, 37). Tātad Dievs sagaida, ka cilvēki mīlestības dēļ ierādīs savam Radītājam visu vietu savās sirdīs. Te faktiski arī sākas galvenie samezglojumi cilvēku dzīvē, kad saduras viņu laicīgas vajadzības ar pestīšanas interesēm.
Un cilvēki pēkšņi atskārst, ka viņiem trūkst paļāvības, lai visu uzticētu Dieva vadībai. Tad cilvēki ņem vadības grožus paši un mēģina risināt savas problēmas bez Dieva padoma. Rezultātā rodas krīzes stāvokļi ne tikai iekšējā dzīvē, bet arī ārējā - gan lokālā, gan globālā mērogā.
Kristus saka: "Esiet bez raizēm savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities... Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro"(Mt 6, 25-26). Cilvēku nelaime ir tā, ka bez Dieva mīlestības dzīvojot, viņi maizes vietā ražo ieročus, ar ko iznīcina cits citam dzīvei nepieciešamo.
Dievs vienlaikus nāk pie tiem sešiem miljardiem savu bērnu virs zemes, sacīdams: "Redzi, es stāvu durvju priekšā un klauvēju (Atkl 3, 20). Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar Mani".
Zvaigžņu pasaules un cilvēka sirds Autors klusām klauvē, lai netraucētu cilvēka iekšējo brīvību, bez kuras nav iespējama mīlestība. Dievs pazīst katras sirds kodu, un zina, kas vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs.
"Bet, kad Cilvēka Dēls nāks, vai Viņš atradīs ticību virs zemes"(Lk 18, 8)? Tas ir jautājums, kas risināms ne tikai Adventa, bet arī visas dzīves laikā. Vēlam drosmi un paļāvību uzticēt visu Dieva mīlestības vadībai. Kardināls Jānis Pujats, Rīgā, 2006.g. 30. novembrī


Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana
Mūsu Māte debesīs
Bērnam vajadzīga māte. Pieminot māti, atceramies bērnību. Daudzi bērnībā noteikti piedzīvoja tādu notikumu: Tēvs aizgāja darbā uz visu dienu, vecākais brālis vai māsa – uz skolu, bet māte – iepirkties. Palikāt mājās vieni paši. Pēc kādas stundas sākāt justies dīvaini neērti un atsvešināti, kaut gan tā bija jūsu māja. Parasti tad gājāt pie loga, un, gaidot mātes pārnākšanu, skatījāties, vai mājas tuvumā neiet garām kāds pazīstamais.
Kad tālumā ieraudzījāt māmiņu, sirds jums sāka no prieka straujāk pukstēt. Izgājāt mājas priekšā, lai palīdzētu ienest saiņus. Pēc mātes atgriešanās pilnīgi pagaisa atsvešinātības, vientulības un nemiera sajūta.
Savukārt, kad jūs ilgāku laika posmu bijāt ārpus mājas, līdzīgu nemieru pārdzīvoja māte, nepacietīgi gaidot jūsu atgriešanos.
Kāds franču jaunietis ar autostopu atgriezās no izbrauciena uz Parīzi. Viņš zināja, ka viņa māte ar nemieru viņu gaida. Gribēdams pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, viņš izdomāja tā: Uz balta, stingra papīra viņš lieliem burtiem uzrakstīja: KAVĒJU, MĀTE UZTRAUCAS. Šo zīmi piestiprināja nūjas galā un pacēla virs galvas. Nevajadzēja ilgi gaidīt. Pirmā garāmbraucošā mašīna pieturēja un paņēma viņu uz Parīzi. Toties citiem stopētājiem vajadzēja ilgi gaidīt, kamēr kāds apstājās.
Cilvēki labi saprot, ka Dievs tā radīja bērnus, īpaši mazos, lai viņi vislabāk justos kopā ar māti. Arī pieaugušie grib redzēt savus bērnus sev tuvumā, ne tikai tad, kad viņi vēl mazi, bet arī pieaugušos.
Dievmāte pārdzīvoja līdzīgus priekus un skumjas, kā visas mātes. Priecājās, kad Jēzus vēl pirms piedzimšanas bija zem viņas sirds. Šajā priekā gribēja dalīties ar savu radinieci Elizabeti. Tāpēc devās tālā ceļā, kas ilga vairākas dienas. Satiekoties ar svēto Elizabeti, slavenajā himnā, kas sākas ar vārdiem: „Mana dvēsele augsti slavē Kungu”, viņa izteica savu prieku un pateicās Dievam par šo lielo izredzētību, par lielo dāvanu, kļūt par Jēzus Māti.
Priecājās, neskatoties uz nabadzību un aukstumu, kad dzemdēja Kungu Jēzu Betlēmes kūtiņā. Tas prieks par pastāvīgu Kunga Jēzus klātbūtni un sarunām ar Viņu ilga garus trīsdesmit gadus. Tikai uz trim dienām viņu pārņēma skumjas, kad pazaudēja divpadsmitgadīgo Jēzu svētceļojuma laikā uz Jeruzalemi.
Pēc trīsdesmit gadiem tomēr nāca šķiršanās. Kungs Jēzus atstāja ģimenes māju Nazaretē un trīs gadus staigāja pa Svēto Zemi, sludinādams cilvēkiem savu Evaņģēliju. Dievmāte zināja, ka ne visi Viņu labprāt klausās, ka daži gribētu Viņu pat nonāvēt. Tāpēc ar nemieru, kā katra māte, gaidīja ziņas no Viņa. Ļoti priecājās, kad Viņš reizēm uz dažām dienām atnāca uz Nazareti.
Pašreiz Dievmāte ir debesīs. Šodien svinam viņas pāriešanu no zemes uz debesīm, viņas debesīs uzņemšanu. Tagad jau uz visiem laikiem viņa ir kopā ar savu dēlu Jēzu. Nekas un nekad viņus jau neizšķirs. Marija pastāvīgi priecājas par Jēzus klātbūtni. Bet arī uz zemes viņai ir bērni, pie Krusta atvēlētie. Kungs Jēzus brīdi pirms savas nāves norādīja viņai svēto Jāni Apustuli un pateica: Sieviete, lūk, tavs dēls. Svētā Jāņa personā Jēzus novēlēja Marijai mūs visus, lai viņa par mums gādātu kā mūsu Māte.
Marija ir bāreņu Māte. Dievmāte no debesīm grib gādāt par visiem saviem bērniem. Sevišķi dārgi viņai ir bāreņi. Arī viņi labprāt griežas pie Marijas pēc palīdzības. Lūk, viens no piemēriem.
„Ticības mācības nodarbībā priesteris bieži mums, maziem bērniem, atgādināja, ka mums Mariju jāuzskata par mūsu Māti. Vienmēr to atcerējos. Savu māmiņu pazaudēju, būdama vēl maza meitenīte. Nomira pēkšņi ar sirds trieku. Tas notika 6. maijā. Noraudājusies un ar lielām sirdssāpēm nometos ceļos pie Dievmātes svētbildes, kuru maija mēnesī pušķoju ar ziediem. Lūdzoties pateicu: Tagad man nav vairs divu māmiņu, esi tikai tu, u tāpēc lūdzu tavu gādību ne tikai dvēseles vajadzībās, bet arī visās citās. Tagad gaidu, ka tu man darīsi to visu, ko līdz šim darīja mamma.
Pēc šīs lūgšanas izjutu lielu mieru. Jutu, ka Marija pieņēma manu lūgumu. Man šķita, ka viņa manī runā: arī turpmāk tev ir divas mātes, tikai, ka abas jau ir debesīs. Abas no turienes tev palīdzēsim.
Pagāja daudzi gadi no tās lūgšanas. Vienmēr jutu viņu palīdzību grūtos dzīves brīžos, bet tādi bija daudzi. Visas grūtības pārvarēju pateicoties Marijas aizbildniecībai. Terēze” (Madre di Dio 1984).
Paldies Dievam, kad bērnam vēl ir māte virs zemes. Pateiksimies Dievam par savām mātēm. Bet mūsu mātes, kaut vislabākās, ir tikai parasti, kļūdām pakļauti, vāji cilvēki. Bieži nesaprot bērnus. Neskatoties uz labo gribu, ne vienmēr var mums palīdzēt dažādajās klapatās. Reizēm vecākie bērni, sevišķi puiši, kautrējas griezties pie mātēm visādās grūtībās.
Tādā reizē atcerēsimies, ka bez mātes šeit virs zemes, mums ir arī otrā Māte debesīs. Viņa mūs mīl vairāk par visām mātēm virs zemes. Grib mums palīdzēt. Grib mūsu lūgumus stādīt priekšā Jēzum. Viņa ir Vidutāja starp mums un Dēlu, Kungu Jēzu. Tikai gaida, ka ar paļāvību un mīlestību griezīsimies pie viņas. Ja mūsu lūgumi būs labi, saprātīgi, tad Kungs Jēzus neatteiksies tos izpildīt, it īpaši, kad Viņam tos nodos Viņa Māte.
(No priestera Staņislava Klimaševska MIC sprediķa bērniem tulkoja priesteris Jāzeps Aglonietis, Kārsavā.) [Šis raksts ievietots ’Mieram tuvu’ 2006. gada 8. numurā]
Ceturtdiena - 1. jūnijs.
„Jūs esat zemes sāls…Jūs esat pasaules gaisma…Lai jūsu gaisma tā spīd ļaužu priekšā, ka viņi redzētu jūsu labos darbus un slavētu jūsu Tēvu, kas ir debesīs”.(Mt.5,13a.14a.16)
Skaists Jēzus Kristus sekotāju – kristiešu novērtējums: „zemes sāls…pasaules gaisma…” Mēs visi zinām, cik bezgaršīgs ir ēdiens bez sāls, bet normāli pasālītu maltīti mēs ēdam ar labpatiku. Palūkosimies sev apkārt: cik daudzi kristieši ir līdzīgi ēdienam bez sāls – ne šis, ne tas. Viņi ir nepievilcīgi apkārtējiem, jo ir „bezgaršīgi”.
Tas pats ir arī ar gaismu. Katram no mums dzīvē ir gadījies satikt cilvēku, no kura staro iekšējais gaišums, kurš ar visu savu būtni, ar savu uzvedību, ar smaidu un valodu pievelk mūs un dara gaišu visu turpmāko dienas daļu. Diemžēl šādu „gaismas” cilvēku ir ļoti maz, un tāpēc nav jābrīnās, ka maz ir arī to, kas slavē Debesu Tēvu, jo viņi neierauga gaismu Debesu Tēva bērnos. Kas jādara, lai mēs - kristieši izstarotu šo debesu gaismu? Pirmām kārtām par mūsu piederību kristiešu saimei liecina mūsu labie darbi, gaismas darbi. Svētais Augustīns saka: „Jūs esat vien svece. Tāpēc neļaujieties lepnības trīsām, ja nevēlaties, lai jūsu svece nodziest.” Var piebilst: neļaujieties ne tikai lepnības, bet arī iedomības, pašlabuma meklēšanas, pārgudrības, neiecietības, naida, dusmības un ļaunuma trīsām. Svece apgaismo lielāku laukumu tad, ja tā ir ielikta augstā svečturī. Šāds svečturis ir Kristus krusts. Kurš vēlas mirdzēt un nest gaismu citiem, lai nekaunas no šī koka svečtura. Lai no Kristus krusta plūstošā gaisma izgaismo mūsu labos darbus, tad arī citi tos ieraudzīs un atdos godu Debesu Tēvam.
2. jūnijs – piektdiena.
Jēzus trīs reizes jautā Sīmanim – Pēterim: „Vai tu Mani mīli?” Un, saņēmis apstiprinošu atbildi, uztic viņam „savas avis”, savu ganāmpulku – visus Dieva bērnus virs zemes. Sv. Augustīns raksta, ka Jēzus vārdi it kā saka: ja tu Mani mīli, tad nerūpējies vairs par sevi, bet par Manām avīm; uzlūko tās nevis kā savējās, bet kā Manas; viņās meklē Manu godu un nevis savējo, Manu varu un nevis savējo, labumu Man un nevis sev pašam. Kristus „avju gani” pirmām kārtām ir sv. Pētera pēcnācēji: bīskapi un priesteri, bet netiešā veidā tie ir arī visi tie, kuriem ir uzticētas laicīgās rūpes par Dieva bērniem: valstu vadītāji, skolotāji, audzinātāji, vecāki. Tas, kurš meklē savā „gana” darbā tikai pašlabumu, slavu un godu sev, tam panākumi izpaliks, jo panākumu avots ir – mīlestība. Divu tūkstošu gadu laikā kristīgā ticība izplatījās visā pasaulē, visos kontinentos, un tikai - pateicoties mīlestībai uz Kungu un uz līdzcilvēkiem. Tādēļ, nerūpēsimies paši par sevi, mīlēsim Kungu un, rūpējoties par Viņa avīm, meklēsim Kunga labumu un nevis savējo. Mīlēsim cits citu, un – visi kopā – mīlēsim Kristu.
3. jūnijs – sestdiena.
„Ir daudzas citas lietas, ko Jēzus tika darījis, un, ja tās tiktu atsevišķi aprakstītas, šķiet, ka pat visa pasaule nespētu uzņemt grāmatas, kas būtu jāuzraksta.”(J 21,25)
Un, ja būtu jāuzraksta visas tās labās lietas, ko ir darījuši Jēzus sekotāji… Bet varbūt būtu vērts uzrakstīt?... Pasaule tad nogrimtu grāmatu plūdos, un tas pilnīgi noteikti būtu labāk, nekā tie grēku plūdi, kas pašlaik veļas pāri mūsu zemei.
„Svētīgi nabadzīgie garā, jo tiem pieder debesu valstība”( Mt 5,1)
Šodien Baznīca godina svētos Ugandas mocekļus – Kārli Lvangu un viņa biedrus, kuri mira mocekļu nāvē 19. gadsimta beigās, aizstāvot savu ticību. Tie bija vienkārši, neizglītoti afrikāņu zēni, bet viņu ticība bija tik liela, ka viņi bija gatavi mirt, apliecinādami savu piederību Kristum.
Rīt – Svētā Gara nosūtīšanas svētki. Kristus nāves priekšvakarā apustuļi vēl nebija sapratuši ne pusi no tā, ko viņiem bija sacījis Jēzus, jo pār viņiem vēl nebija nācis Svētais Gars. Un Svētais Gars nevarēja nonākt pie viņiem tāpēc, ka viņi tam vēl nebija gatavi. Apustuļi patiešām atstāja visu: savas ģimenes, mājas un mantu, lai sekotu Jēzum, bet…kā tas parasti ir ar mums visiem, cilvēks vienā mirklī ir gatavs atdot Dievam visu, bet vēlāk atkal vēlas atgūt visu atpakaļ. Pēc Jēzus aiziešanas apustuļu vidū valdīja apjukums un bailes. Tāpēc desmit dienas no Kristus uzkāpšanas debesīs līdz Svētā Gara atnākšanai bija laiks, kurā viņu ticība tika izkopta un padziļināta. Jaunā Baznīca dzima telpā, kas bija pilnībā izolēta no Jēzus atbalsta un ietekmes. Lūdzoties, viņi sagaidīja Svēto Garu, Apgaismotāju un Mierinātāju, kas deva viņiem spēku uzsākt savu apustulisko darbību.
Pazemībā un sirds vienkāršībā, „nabadzīgi garā”, lūdzoties aicināsim Svēto Garu savās sirdīs, lai Viņš apgaismo mūsu domas un prātus, ka mēs varētu nešaubīdamies sekot Kristum un sasniegt mūžīgo dzīvi debesu valstībā.
Pirmdiena, 29. maijs.
„To visu Es jums esmu teici, lai jūsu miers būtu Manī…” (J 16,33).
Cik lielu patiesību sevī ietver sv. Augustīna vārdi: „Nemierīga ir cilvēka dvēsele, kamēr neatdusēsies Dievā”. Kristus ir miera avots - tāda miera, kuru pasaule nespēj dot. Tas ir sirds miers. Būt miera cilvēkam, tas ir – pilnībā uzticēties Dievam, pilnībā paļauties uz Viņu, būt piepildītam ar Viņa žēlastībām. Šādu mieru nespēj sagraut nekādas neveiksmes, nekādas dzīves likstas. Tas ir tāpēc, ka Dievs nekad cilvēku neatstāj vienu. Šajā mierā ir ietverts apsolījums, ka, neskatoties ne uz kādiem likteņa pavērsieniem, vienmēr pastāv cerība – pats Kristus. Jo Viņš ir uzvarējis pasauli.
Otrdiena, 30. maijs.
„…Mana dzīvība nekādā ziņā man nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus: apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju ,” teica sv. Pāvils, atvadoties no Efezas draudzes vecākajiem un dodamies uz Jeruzalemi. Viņš nezināja, kas viņu tur sagaida, bet, uzticīgi pildīdams sava Mācītāja pavēli iet un sludināt Evaņģēliju visām tautām, Pāvils nešaubīdamies iet tur, kur Kungs viņu sūta.
Arī mums katram Dievs ir devis savu uzdevumu dzīvē: vieniem tā ir ģimenes dzīve, citiem – dzīve un darbošanās klosterī vai draudzē. Bet vai mēs neizvairāmies no savu pienākumu pildīšanas, aizbildinoties, ka tas ir par grūtu, vai tas nevienam nav vajadzīgs? Dievs ir nolicis mūs katru savā vietā un laikā, un tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs savus pienākumus veicam tā, kā Dievam labpatīk, vai arī kalpojam savām iegribām un izvairāmies no šķietamām grūtībām sava paaicinājuma pildīšanā. Sekosim apustuļa Pāvila piemēram un iesim līdz galam savu ceļu, pildot uzdevumu, ko esam saņēmuši no Dieva.
Trešdiena, 31.maijs.
Vissvētākā Jaunavas Marijas apmeklēšanas svētki.
Apustuļa Pāvila vēstulēs ietvertās pamācības un kristīgās dzīves likumi pirmkristiešu draudzēm ir tik visaptveroši, ka tie pilnībā izmantojami arī mūsdienās. Vēstulē romiešiem apustulis raksta:
„Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ir ļauns, pieķerieties tam, kas ir labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam, priecīgi cerībās, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās…,centieties parādīt viesmīlību…,svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet…, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem!”
Vai šodien mēs nevaram novēlēt viens otram to pašu? Vai mēs nevēlētos, lai pret mums izturas tāpat? Mēs pērkam „zelta uzvedības” grāmatas, meklējam gudrus padomus visur citur, tikai ne Svētajos Rakstos. Bet šajā „Grāmatu Grāmatā” ir ietverts viss „Likums un Gudrība”, kas vien ir vajadzīgs īsta kristieša un normāla cilvēka dzīvei.
***

Sv. Lūkasa evaņģēlijā losam par Mariju, kas dūdās apmeklēt sovu radineicu Elizabeti, pi kuras Jei palīk „ap trejs mēnešim”, lai īsasaisteitu kolpōšonas dorbā un byutu kūpā ar jū gryutnīceibas pādejā pūsmā. „Augsti slavej muna dvēsele Kungu,”Jei soka šōs vizītes sakarā. Un taidā veidā izsoka sovas dzeives programmu: nalikt centrā sevi, bet atstōt vītu Dīvam, kuru var satikt gon lyugšonā, gon kolpōšonā tyvōkajam – tikai tod pasauļs kļyus lobōks. Marija ir lela teiši tōpēc, ka ryupejās navys par sovu, bet par Dīva lielumu. Jei ir pazemeiga: Jei nagryb byut nikas cyts, kai Kunga kolpyune. Jei zyna, ka vīneigi tod Jai ir leidzdaleiba pasaules pesteišonā, kod Jei piļneibā veļtej sevi Dīva dorbam, navys sovam.Jei ir cereibas pylna: tikai deļ tō, ka Jei tic Dīva apsūlejumam un gaida Izraeļa pesteišonu, eņgeļs var nōkt pi Jōs un aicynōt Jū uz pādejū kolpōšonu šam apsūlejumam. Jei ir ticeibas pylna: „Svēteiga tu esi, jo ticēji,” Jai soka Elizabete. Magnificat –  Jōs dvēseles portrets – ir piļneibā austs nu Svātū Rokstu pavedīnim, Dīva Vōrda pavedīnim. Tai atsaklōj, ka Dīva Vōrdā Jei jyutās kai pi sevis mōjōs, dabiski izīt un īīt atpakaļ. Jei runoj un dūmoj saskaņā ar Dīva Vōrdu. Dīva Vōrds kļyust par Jōs vōrdu, bet Jōs vōrds dzymst nu Dīva Vōrda. Bez tam, taidā veidā atsaklōj ari tys, ka Jōs dūmas saskaņ ar Dīva dūmom, ka Jōs gryba saskaņ ar Dīva grybu. Jei, byudama īkšeji Dīva Vōrda pōrjimta, var kļyut par Īmīsōtō Vōrda Mōti.